Igora Kopernika opciju stratēģija.
Vēsture starp literatūrzinātni un antropoloģiju: ko iesākt ar pagātni? Ilva Skulte.
Jaunā rakstīšana: tekstveides prakses jauno mediju laikmetā Elīna Vasiļjeva. Zeevs Žabotinskis un Latvija: krustpunktus meklējot Indriķis Veitners.
Džezs Latvijā Publikāciju analīze un sabiedrības attieksme Viesturs Zanders. Anšlava Eglīša sadarbība ar Helmaru Rudzīti: ieskats rakstnieka un izdevēja sarakstē Bārbala Simsone. Vladimira Kaijaka šausmu pasaule Elīna Kokareviča.
Интеллектуальная игра в начальных классах "самый умный". Интеллектуальная игра «самый умный
Ikdienas estētika kā postpostmodernisma raksturotājzīme Jura Kronberga dzejoļu krājumā Ik diena Štefans Keslers. Māris Čaklais un Egils Plaudis dzejas pētnieku skatījumā [Ceļojums dzejnieku pasaulē. Māris Čaklais, Egils Plaudis. Kubuliņa un I. Kalniņa] Sigita Kušnere. Nemodificēts ābols [Inta Čaklā. Kas dzīvo vārdos. Raksti par literatūru] Zanda Gūtmane. Pirmais ceļvedis mūsdienu literatūras teoriju labirintā [Mūsdienu literatūras teorijas.
Kalniņa un K. Vērdiņš] Viesturs Vecgrāvis. Lietpratīgs darbs un dažas piebildes [Veronika Strēlerte. Jauns izdevums par Hernhūtes kultūru Latvijā [Unitas Fratrum. Zeitschrift für Geschichte und Gegenwartsfragen der Brüdergemeine. Neikdienišķs krājums par hernhūtiešu kustības nozīmi Latvijas kultūrvēsturē [Unitas Fratrum.
Jazz in Latvia in the s and s.
- Binārās opcijas grūti
- Vietējie bitcoin qiwi
An Unmodified Apple [Inta Čaklā. Vēsturnieks tas ir cilvēks, kas vāc kopā visādus vecus faktus, notikumus, maļ, sijā, no jauna pārmaļ un tad tos sakārto tādā veidā, lai tie atbilstu kādai iepriekšpieņemtai koncepcijai.
Guntis Berelis 1 Atslēgvārdi: literatūrzinātne, vēsture, latviešu literatūra, pagātnes reprezentācija, antropoloģija Raksta tēmas formulējums var šķist nedaudz dīvains vai samākslots, tomēr tas ir saistīts ar mūsdienās itin bieži piesaukto nepieciešamību attīstīt starpdisciplināros pētījumus, kas savukārt izriet no vēlēšanās atrast tādu metodoloģisko pieeju, kas ļautu izvērtēt dažādu vēsturisko faktoru nozīmi sociālās realitātes veidošanā.
Ar jēdzienu vēsture šajā gadījumā saprasta vēstures pētniecība un vēstures rakstīšana saistībā ar literatūrzinātni 2 un antropoloģiju. To iespēju robežās, ko nodrošina publikācijas Igora Kopernika opciju stratēģija, šeit tiks aplūkots arī jautājums par Vēstures zinātne un literatūrzinātne mūsdienās Akadēmiskajā vidē, un ne tikai vēsturnieku aprindās vien, vismaz kopš Industriālā laikmeta atmosfēra jau tolaik sekmēja refleksiju par vēstures rakstīšanas profesionālajiem un ētiskajiem kritērijiem, un varbūt tas bija viens no cēloņiem, kas deva iespēju Markam Blokam Marc Bloch, nonākt pie atziņas, ka vēsture ir zinātne par cilvēkiem, 4 līdz ar to ieliekot pirmo ķieģeli antropoloģiskās vēstures koncepcijas pamatos.
Šī secinājuma konsekvences 6 6 Mārtiņš Mintaurs ir redzamas teorētisko pieeju un koncepciju lavīnā, kas pārplūdinājusi antropoloģijas nozari, 5 tomēr tā saucamā vēstures krīze nav beigusies arī šodien, jo aicinājumi kaut ko darīt lietas labā ik pa laikam atskan joprojām un liekas, ka nu jau tā ir ieguvusi permanentu raksturu un saplūdusi ar ne mazāk bieži pieminēto krīzi humanitārajās zinātnēs kopumā.
Tomēr Latvijā darbs šajā virzienā ir tikko uzsākts, 7 tādēļ minētā tēma joprojām ir aktuāla.
Rietumu vēstures zinātne līdz pat Problēmas rada arī tas, ka agrāk šķietami tik konstantais vēstures jēdziens ir ieguvis daudz plašākas un mainīgākas robežas, kur izzūd skaidrais nošķīrums starp sociālo un verbālo realitāti, starp vēstures faktiem un to reprezentāciju. Tādēļ šķiet, ka mūsdienās neviens vairs nav jāpārliecina par vēstures un antropoloģijas metožu sintēzes nozīmi un par to, kādas jaunas perspektīvas šāda pieeja var sniegt vēstures zinātnes attīstībai. Tēma vēsture un literatūra ir ieguvusi stabilu vietu teorētiskajās refleksijās par vēstures rakstīšanas jēgu līdz ar tā dēvētā jaunā vēsturiskuma New Historicism 9 virziena attīstību Viena no mūsdienās visbiežāk sastopamajām tēmām, kuras apguvē sekmīgi tiek izmantotas kultūras un sociālās antropoloģijas metodes, ir vēstures aktualizācijas jeb vēstures kā sociālas konstrukcijas veidošanas procesa izpēte.
Солнце в истории
Citiem vārdiem sakot, tas ir jautājums, ko iesākt ar pagātni; vai un kā ir iespējams to objektīvi pētīt; kādēļ cilvēki vispār nodarbojas ar vēsturi un uzskata par nepieciešamu pētīt pagātni. Atbildi uz šiem jautājumiem, kas vēstures rakstīšanas kontekstā tiek uzdoti vismaz kopš Būtībā tas ir mēģinājums atrast tādu pētīšanas metodes ideālo formulu, kas ļautu harmoniski apvienot empīriskā materiāla apzināšanu ar jaunu Igora Kopernika opciju stratēģija nostādņu lietojumu pagātnes notikumu un vēsturisko procesu analīzē.
No vienas puses, pagātne mums kaut kādā reālā ienākuma internets traucē un ir uzskatāma par nastu, no kuras būtu jātiek vaļā, jo tā rada emocionālu vai sociālu diskomfortu.
Tādēļ vēstures izpēte var kalpot par līdzekli, kā tikt galā ar pagātni. Igora Kopernika opciju stratēģija šādai terapeitiskas ievirzes interpretācijai vēstures pētīšanas jēgu var saistīt arī ar pragmatiskāku pieeju: pagātne mums ir 7 Vēsture starp literatūrzinātni un antropoloģiju: ko iesākt ar pagātni?
Kopš tā dēvētā lingvistiskā pagrieziena, kas Postmodernās historiogrāfijas skatījumā vēstures fakti, ko ierasti uztvēra kā zinātnes pamatvienību sine qua non, ir kļuvuši par vēstures pētnieku radītiem skaidrojumiem jeb pagātnes notikumu interpretācijām. Šīs interpretācijas savukārt tiek iekļautas tā saucamajos naratīvos jeb stāstījumos, kas piešķir tām loģisku formu un līdz ar to arī ticamību.
"Живые" игры
Tātad uzmanības centrā izvirzās teksts kā naratīva struktūras veidotājs un kā elements, kas satur kopā ikvienu stāstu par pagātni. Raugoties no vēstures teorijas viedokļa, to varētu dēvēt arī par vēstures zinātnes tekstualizāciju, jo aizvien lielāku nozīmi tajā iegūst jēdzieni, piemēram, diskurss, kas sākotnēji sakņojās filozofijas un sociālo zinātņu laukā. Tas pilnībā attiecas arī uz literatūras vēstures un historiogrāfijas sadarbību.
Tāpat kā historiogrāfija, arī literatūras vēsture top, skatoties uz pagātnes norisēm kā nopelnīt naudu internetā no 1000 šodienas perspektīvas, kas nosaka pētnieka tēmas izvēli un zināmā mērā arī to, kas un kā tiek pētīts pagātnes vēsturisko liecību materiālā.
Spēles gaita
Tādēļ, līdzīgi kā vēstures zinātnē, arī literatūras pētniecībā pakāpeniski pieauga neapmierinātība Igora Kopernika opciju stratēģija ierasto, uz pozitīvisma un filoloģiskā apraksta bāzes veidoto izpētes metodoloģiju, 14 kļūstot par būtisku motīvu turpmāko starpdisciplināro pētījumu attīstībā. Vēstures izpētes teorijas un metodoloģijas jautājumi ir pievērsuši arī Kā zināms, mūsdienu Rietumu historiogrāfijā par aksiomu ir kļuvusi atziņa, ka vēsturnieks spēj piedāvāt vairāk vai mazāk ticamu pagātnes rekonstrukciju.
Tas nozīmē, ka vēsturnieka darbā ar vēstures avotiem netiek pētīta pagātnes realitāte vai tās Igora Kopernika opciju stratēģija tiešā veidā, bet gan tiek veidots jauns pagātnes nozīmes tulkojums, izmantojot to pagātnes interpretāciju, kas jau ir fiksēta attiecīgajā avotā un līdz ar to satur arī noteikta veida faktu izlasi. Arguments, kas tradicionāli nošķīra literatūru kā leģitīmas, t. Apzinoties ar cilvēces vēsturi saistītās informācijas apjomu un 8 8 Mārtiņš Mintaurs tās sarežģītības pakāpi, vēsturniekam atliek pieņemt šķietamu relatīvismu attiecībā uz pagātnes izzināšanas iespējām.
Ja filozofam Ernestam Gelneram Ernest Gellner, bija taisnība, ka pirmatnējais cilvēks ir dzīvojis divreiz: vienreiz pats par sevi un sev un otru reizi mums, mūsu rekonstrukcijās 18, kā nopelnīt vairāk naudas un pieredzi ir jāpieņem, ka tas attiecas ne tikai uz aizvēstures laikmetu vien, bet gan uz jebkuru pagātnes daļu, kas atrodas ārpus indivīda tiešās pieredzes robežām.
Первые игры
Kas tad īsti ir vēsturisko pētījumu rezultāts: pagātnes realitātes fotoattēls vai vēsturnieka, respektīvi, pētījuma autora, subjektīva versija par to? Pagātnes izpēte vienmēr ir arī daļa no tagadnes politikas, un šis apstāklis izvirza uzmanības centrā jautājumus par pētnieka morālo atbildību un par kritiski reflektējošu attieksmi pret sava darba mērķiem un metodēm. Nepieciešamība savienot vēstures norišu aprakstu ar šī apraksta konstruēšanas analīzi tomēr var radīt zināmas metodoloģiskas problēmas, jo autoram nākas sniegt pagātnes notikumu izklāstu, vienlaikus apzinoties tā konstruēto iedabu.
Tādēļ mūsdienu zinātnē ir vērojama pastiprināta interese par vēsturi nevis ierastajā faktu zināšanas līmenī, bet īpaši par to, kā tiek veidoti, konstruēti mūsdienu priekšstati par pagātni, kāpēc un ar kādu mērķi tas notiek, kādi izteiksmes līdzekļi tam tiek izmantoti u.
Vēsturnieks vairs nevar paslēpties aiz šķietamas objektivitātes, no viņa, tāpat kā no ikviena cita Igora Kopernika opciju stratēģija zinātnes pārstāvja, sabiedrībai ir tiesības prasīt kritisku attieksmi pašam pret savu darbu. Īpaši svarīga zinātnieka atbildība ir mūsdienās, kad sociālais dekonstruktīvisms kā viens no postmodernās paradigmas virzieniem padara relatīvas ne tikai dažādu disciplīnu robežas, bet arī agrāk pieņemtos zinātniskuma kritērijus kopumā.
Физические характеристики Солнца
Tas savukārt piedāvā iespēju uzzināt vairāk par sabiedrību, pētot ne tikai tās vēsturi per se, bet arī sabiedrības vēstures konstruēšanas procesu. Tādējādi vēstures rakstīšana iegūst sociālu nozīmi, kas pārsniedz akadēmisko pētījumu jomas robežas, ļaujot aplūkot historiogrāfiju kā vienu no sociālās identitātes veidošanas paņēmieniem.
Arī literatūrzinātne mūsdienās mēģina noskaidrot jautājuma, ko nozīmē būt vēsturniekam, ētisko pusi, mēģinot atrast veidu, kā lasīt pagātni no šodienas skatupunkta, vienlaikus apzināti izvairoties no pagātnes pielāgošanas tagadnes vajadzībām.
Tas ir mēģinājums radīt tādu izpētes metodi, kas respektē pagātnes sociālās un kultūras realitātes citādību. Vācu literatūras vēsturnieks Igora Kopernika opciju stratēģija Roberts Jauss Hans Robert Jauβ, savā inaugurācijas lekcijā Literatūrvēsture kā literatūrzinātnes provokācija Literaturgeschichte als Provokation der Literaturwissenschaftkas tika nolasīta Konstances Universitātē gadā, uzsvēra, ka literārā tradīcija kļūst aktuāla tikai sakarā ar mūsdienu situācijā radušos 9 Vēsture starp literatūrzinātni un antropoloģiju: ko iesākt ar pagātni?
Turklāt H. Jausa pieminētās dialoģiskās attiecības, kas paredz interpretācijas un izvēles brīvību mūsdienu cilvēka attieksmē pret pagātni, ir arī būtiska laikmetīgo vēstures teorijas koncepciju sastāvdaļa. Tomēr jaunu pieeju nepieciešamību arī vēstures Igora Kopernika opciju stratēģija ir vieglāk deklarēt nekā īstenot. Joprojām laikmetīga ir Anatola Fransa Anatole France, ironiskā piezīme romānā Pingvīnu sala par to, kā sabiedrība uztver esošo vēsturisko priekšstatu revīziju, kas domāta kā vecākā kolēģa padoms jaunajiem vēsturniekiem: [.
Bet lasītājam nepatīk justies pārsteigtam. Viņš vienmēr meklē vēsturē tikai tās muļķības, kas viņam jau ir zināmas. Ja jūs centīsieties lasītāju pamācīt, jūs viņu tikai pazemosiet un sadusmosiet. Necentieties izskaidrot tas kliegs, ka apvainojat viņa ticību. Iggers, polemika, kas gadā tika publicēta žurnālā Rethinking History 25 par to, vai vēsture ir māksla vai zinātne, vēlreiz aktualizēja jautājumu par historiogrāfijas atkarību no dažādām literārā diskursa formām, ko Vaits pirmo reizi izvirzīja savā darbā Metavēsture jau gadā.
Vaitu var uzskatīt gan par vienu no postmodernās historiogrāfijas aizsācējiem, gan jaunā historisma priekšgājējiem, tomēr viņa mērķis nebija atcelt vēstures izpētes objektivitātes kritērijus. Vēsturi raksta par reālām vēsturiskām personām un notikumiem, kuru esību pagātnē ir iespējams objektīvi pierādīt. Vienlaikus, ja mēs pieņemam, ka vēsture ir subjektīvs un pēc zināmiem noteikumiem veidots stāsts par pagātni, tad ne mazāk svarīga lieta par to, ko stāsta vēsturnieki, ir tas, kā viņi to stāsta.
Izteiksme, notikumu attēlojuma veids nav mazāk svarīgs par stāstījumā atrodamo faktu patiesumu. Vaita secinājums minētās polemikas noslēgumā gadā bija šāds: rakstītā vēsture, respektīvi, historiogrāfija, jebkurā laikmetā, sākot ar antīko pasauli un beidzot ar postmodernismu, izmanto dažādas idiomas, Igora Kopernika opciju stratēģija, pieejas un diskursus, lai izveidotu materiālu pagātnes izpētei un piešķirtu tam jēgu.
Tas nozīmē, ka vēsture kā stāsts par pagātni nevar eksistēt ārpus naratīva struktūras ja pieņemam filozofes Ievas Kolmanes savulaik formulēto naratīva kā notikuma vai notikumu virknes atainojuma definīciju, 28 kas ir vienlīdz saistīta ar vēstures un literatūras diskursu.
Tādēļ arī aizvien vairāk ir tādu vēsturnieku, kas apzinās, ka viņi stāsta nevis par to, kā viss patiesībā notika wie es eigentlich gewesen warkā daudzināja vācu vēsturnieka Leopolda fon Rankes Leopold von Ranke, kādreiz slavenā formula, bet gan par to, kā notikušo uztvēra un attēloja konkrēts cilvēks vai kāds sabiedrības slānis. Tātad vēsturnieks atspoguļo nevis abstraktu objektīvo patiesību par pagātni, bet gan noteiktu viedokli par to, vienalga, vai šis viedoklis pieder viņam, vai arī kādam no pētāmā laikmeta pārstāvjiem.
Taču no naratīva historiogrāfijā nav iespējams izvairīties tāpēc, ka nav atrasta neviena cita forma vai izteiksmes veids, kas varētu pārspēt vai pat tikai aizstāt stāstu stāstīšanu par pagātni. Amerikāņu vēsturnieks Lorenss Stouns Lawrence Stone, rakstā Naratīva atdzimšana The revival of narative: reflections on a new old historykas pirmo reizi tika publicēts gadā, atzīmēja, ka vēsturnieki no statistikas datu 30 minūšu stratēģija binārām opcijām nenovēršami atgriezīsies pie naratīva kā darba metodes, par Igora Kopernika opciju stratēģija liecina pieaugošā interese par rituālu, mentalitāšu un emociju vēstures pētniecību.
Arī tad, ja vēsturnieks pēta sociālās struktūras, reģionālus Igora Kopernika opciju stratēģija globālus procesus, viņš tik un tā veido savu stāstu par pagātni. Saglabājot daudzbalsību pagātnes notikumu attēlojumā, mēs drīzāk pietuvosimies objektīvai vēstures izpratnei, nekā cenšoties visus skaidrojumus un interpretācijas pakļaut vienai notikumu attīstības shēmai.
Procesa pozitīvā puse ir historiogrāfijas demokratizācija, vēstures apguves robežu tematiskā paplašināšana, tās informatīvā potenciāla aktualizācija. Vēstures demokratizācija norāda uz nepieciešamību pēc ētiskas attieksmes pret pagātnes izpēti, tādēļ tā apstiprina arī emocionālu, neakadēmisku pieeju atmiņām un cilvēka subjektīvajai pašrefleksijai.
Pirmās spēles
No otras puses, šis process nes līdzi arī vēstures zinātnes profesionālo standartu reducēšanos, vienkāršotu, didaktiski ilustratīvu tekstu par vēsturi izplatīšanos, un nav iespējams noteikt robežu, kad jaunas informācijas pieplūde vēstures zinātnē pārvērtīsies no tās attīstību veicinoša faktora par popkultūras radītu mutāciju. Par to, kā tas notiek, ir iespējams uzzināt, izlasot, piemēram, Umberto Eko Umberto Eco, romānu Fuko svārsts.
Iepriekš minētās mutācijas skartajiem doktrīnas un gudrības dēliem, kas nodarbojas ar dažādu vēsturisko apokrifu vākšanu un izdošanu, kaut kur romāna pēdējā trešdaļā gribot negribot nākas atzīt: Varbūt vienīgi lubu romāni mums ļauj izprast īstenību.
Arī latviešu postmodernajai literatūrai nav svešs ironisks skatījums uz to, kā varētu attīstīties, piemēram, mēģinājumi izsekot divu Bengalionu un mītiskā Plintusa biogrāfijas 11 Vēsture starp literatūrzinātni un antropoloģiju: ko iesākt ar pagātni?
Tāpat kā A. Fransa romāns Tirdzniecības robots no sala, arī šie darbi pieder pie žanra, ko nedaudz patvaļīgi varētu pieskaitīt parodijām par vēstures rakstīšanas praksi: patvaļīgi tādēļ, ka šāds apgalvojums tiecas apzināti neņemt vērā šo literāro tekstu atšķirīgos vēsturiskos kontekstus. Tādējādi literārais darbs, kura ietvaros šādām epizodēm, iespējams, ir pat gluži pakārtota nozīme, kļūst par vienu no historiogrāfijas verifikācijas paņēmieniem.
Kritiska refleksija par vēsturnieka darbu ir nepieciešama ne tikai pašiem vēsturniekiem, bet arī sabiedrībai, kas lasa vēsturnieku Igora Kopernika opciju stratēģija, iekļaujot tajos atrodamo informāciju un viedokļus ikdienas komunikācijā, kaut vai tādēļ vien, ka vēsture ir pārāk svarīga, lai to nopelniet naudu ar savu galvu tikai pašu vēsturnieku ziņā.
Tāpēc rūpes par sevi pašu ir arī rūpes par patiesību un par vēsturi. Vēsture kā pagātnes realitāte ir nemainīga, ar to neko iesākt nav iespējams. Taču vēsture nav identiska pagātnei, jo ar šo vārdu mēs saprotam arī cilvēku, indivīdu un sociālo kopienu zināšanas un priekšstatus par savu pagātni, kas mainās līdz ar paaudzēm, vērtību sistēmām, kā arī politiskajām, estētiskajām un citām prioritātēm. Literāri historiogrāfiskais vēstures izpētes virziens, nopelnīt reālu naudu mājās pieņemam šādu apzīmējumu, ne tikai atspoguļo sociālajā telpā dominējošo ideoloģiju pārnesi uz literatūras vēsturi, bet, aplūkojot literatūras vēsturi kā vienu no historiogrāfijas sastāvdaļām, piedāvā atšķirīga skatījuma iespēju uz vēstures rakstīšanas praksi.
Literārās kultūras īpašā nozīme Kā apliecina starptautiska mēroga pētniecības projekta rezultāti, 34 varētu teikt, ka šajā reģionā daudz lielākā mērā literārajā praksē koncentrējās dažādi sociālās dzīves politiskie un arī etnopsiholoģiskie aspekti tāpat kā reģiona sabiedrības vēsturiskās atmiņas priekšstati un stereotipi.
Šādas situācijas vēsturiskie cēloņi parasti tiek saistīti ar pilsoniskās sabiedrības un publiskās politikas prakses veidošanās problēmām, kas savukārt pārvērta literāro diskursu par minēto sociālās dzīves sfēru funkcionālo aizstājēju, par intensīvi lietojamu sociālās komunikācijas kanālu parasti atsevišķu etnisko kopienu ietvaros un reizē spēcīgi aktualizēja literatūras sociālpolitisko nozīmi sabiedrības dzīvē.
Ir iespējams fiksēt vairākus Igora Kopernika opciju stratēģija un historiogrāfijas savstarpējo attieksmju veidus, taču minēsim tikai divus. Vēsturisko notikumu atspoguļojums literārajos tekstos ir sastopams no Homēra laikmeta līdz mūsdienām 35 un, šķiet, īpašus komentārus neprasa. Postmodernās vēstures filozofijas kontekstā tas nozīmē aktualizēt jautājumu par vēsturnieka un literāta veidotā teksta radniecību.
Literārie teksti kā vēstures avoti šeit gan literārie teksti, gan arī literatūras vēstures materiāls tiek uztverts kā noteikta laikmeta ideju vēstures vai sociālās vēstures sastāvdaļa, ko iespējams interpretēt, raugoties no dažādu zinātnes nozaru vēstures, antropoloģijas, filozofijas, sociālo zinātņu u. Iespēja izmantot literāros tekstus par vēstures avotiem tiek saistīta ar atziņu, ka viens no vēsturnieka uzdevumiem ir izpētīt sakarības, kas pastāv starp indivīda dzīvi un liela mēroga sociālajām pārmaiņām, 36 tādējādi literārie teksti tiek aplūkoti kā potenciāls ikdienas dzīves vēstures izpētes materiāls.
Latvijas historiogrāfijas kontekstā par to ir rakstījis vēsturnieks Andrejs Plakansaplūkojot Plakans šajā sakarībā akcentē literāro tekstu verifikācijas problēmu tā, kā to izvirza vēstures avotpētniecības Igora Kopernika opciju stratēģija prasības, uzsverot, ka literārā tekstā atrodamie reālisma elementi aprakstītās situācijas attēlojumā vēl nav uzskatāmi par informācijas ticamības kritēriju.
Tomēr literatūra ir saistīta ar sava laika sociālo un kultūras vidi noteiktā teritorijā, un tādēļ tā ir uzskatāma par sociālās vēstures sastāvdaļu, lai gan ne stingri faktoloģiskā, bet pastarpinātā nozīmē attiecībā uz to informāciju par pagātni, kas ir atrodama ikvienā literārā tekstā. Citiem vārdiem sakot, literatūra ir uzskatāma par savdabīgu sociālās komunikācijas veidu, kas raksturo noteikta laikmeta dzīves vidi, un tādēļ literatūras darbi kā sociālās vēstures avoti iegūst nozīmi tikai kontekstā un kritiskā salīdzinājumā Igora Kopernika opciju stratēģija citiem vēstures izziņas materiāliem.
Literatūrzinātnes pārstāvju skatījums uz šo problēmu ir mazliet atšķirīgs: Literāri darbi no tekstiem ar tīri vēsturiskām liecībām atšķiras ar to, ka pirmie ir kas vairāk nekā liecības par noteiktu laiku un ir izteiksmīgi tik daudz, cik tie paceļas pāri mēmajiem pagātnes reliktiem kā mēģinājumi atbildēt uz formālām vai saturiskām problēmām.
Minēto viedokli ir iespējams salīdzināt ar sociologu pieeju šim jautājumam. Tas ir saistīts ar jēdzienu ikdienas dzīves pasaule, ko gadā zinātniskajā apritē ieviesa austriešu sociologs Alfrēds Šics Alfred Schütz.
Ar šo terminu tiek apzīmēta cilvēku komunikatīvās darbības izveidotā sociālā realitāte, kas tiek uztverta telpas un laika kategorijās un kam indivīds piešķir noteiktu sociālo jēgu. Ikdienas dzīves pasaule ir atkarīga no vēsturiski radītām sociālajām un kultūras sistēmām, kas regulē Igora Kopernika opciju stratēģija dzīvi. Latviešu literatūras vēsture starpdisciplinārā skatījumā: daži piemēri Latviešu literatūras vēstures un Latvijas sociālās un kultūras vēstures pētniecības galveno attīstības virzienu salīdzinājums, ko pagaidām ir iespējams piedāvāt vien skices vai uzmetuma līmenī, var norādīt uz dažiem interesantiem vēstures rakstīšanas, sociālās apziņas un literatūras krustpunktiem.
Nācijas modernās kultūras tapšanas kontekstā, ja 13 Vēsture starp literatūrzinātni un antropoloģiju: ko iesākt ar pagātni? Kopš jaunlatviešu darbības sākuma literatūra ir kalpojusi ne tikai par vienu no nācijas pašapziņas veidošanas sastāvdaļām simboliski emocionālā līmenī.
Ne mazāk svarīga, taču ne vienmēr pienācīgi pamanīta nacionālās literatūras funkcija ir bijusi vēstures stāsta jeb naratīva konstruēšana. Tādējādi latviešu literatūras vēstures pētniecība Jo aktuālāk tas bija tādēļ, ka par nacionālās historiogrāfijas skolas veidošanos var runāt tikai Par to liecina gan atsevišķas publikācijas, gan apkopojoša rakstura pētījumi latviešu literatūras vēsturē, kas publicēti jau Nepretendējot uz visaptverošu situācijas analīzi, iezīmēsim dažus aspektus un minēsim piemērus, kas varētu kalpot par pamatu turpmākajām diskusijām.
Šķiet, viens no pazīstamākajiem piemēriem, kas iezīmē šo tradīciju, ir literatūras kritiķa Jaņa Jansona-Brauna sarakstītais ievads latviešu rakstnieku darbu izlasei krievu valodā, kas tika publicēta gadā.
Tekstā ar nosaukumu Latviešu sabiedriski kulturālā attīstība un latviešu literatūra 41 redzam to tēmu un daļēji arī pagātnes rekonstrukcijas metožu pieteikumu, kas lielā mērā noteica nacionālās historiogrāfijas prioritātes, neraugoties uz paša J. Jansona-Brauna marksistiskajiem uzskatiem. Būtībā tiek piedāvāta latviešu vēstures shēma, kuru ar svarīgām, tomēr faktiski nelielām korekcijām akceptēs arī topošās nacionālās historiogrāfijas pārstāvji: tas ir stāsts par latviešu tautas drūmo pagātni svešzemju kungu apspiestībā un cīņu par nacionālo un sociālo atbrīvošanos, t.
Lai arī šīs cīņas motīvus un vēlamos rezultātus nacionālā historiogrāfija starpkaru periodā skaidroja citādi, nekā to darīja J. Jansons- Brauns, tomēr kopējais motīvs bija stiprāks par domstarpībām jautājumā par šķiru cīņas nozīmi. Piemēri no turbo opciju tirdzniecības noteikumi literatūras šeit pildīja netiešā avota funkciju, to uzdevums bija ilustrēt autora īsumā raksturotās politiskās situācijas sociālo un kultūrvēsturisko fonu.
Nākamais darbs pirmā apkopojošā publikācija par nacionālās literatūras evolūciju bija literatūras kritiķa un rakstnieka Teodora Zeiferta Latviešu rakstniecības vēsture, Igora Kopernika opciju stratēģija kas tāpat turpināja un padziļināja J.
Jansona-Brauna aizsākto tendenci vēstures interpretācijā, aplūkojot arī historiogrāfijas tekstus viduslaiku Livonijas hronikas līdz ar biogrāfiskajām ziņām par to autoriem. Zeiferta pieeja Latvijas un latviešu tautas vēstures traktējumam bija nacionāli romantiska, vienlaikus pretendējot uz piedāvātā pagātnes attēlojuma faktoloģisku precizitāti No vēsturnieka viedokļa raugoties, īpaši nozīmīga ir T.
